European e-Justice Portal

Case Details
- National ID: A420299513
- Member State: Latvia
- Common Name:link
- Decision type: Supreme court decision
- Decision date: 11/07/2014
- Court: Department of Administrative Cases of Supreme Court
- Subject:
- Plaintiff: Unknown
- Defendant: Consumer Rights Protection Centre
- Keywords: administrative actions, administrative authority, credit agreement, injunction

Directive Articles

Injunctions Directive, Article 2, 1., (a)
Headnote

(1) The activities of Consumer Rights Protection Centre to protect the rights of consumers include requesting enforcement of the legitimate rights of consumers. With a view to the foregoing, the Consumer Rights Protection Centre can issue an administrative act regarding the solution of the particular dispute. This administrative act can be appealed in court.
(2) A consumer has no rights to request the Consumer Rights Protection Centre to initiate administrative proceedings or any other activity in its competence under the Consumer Rights Protection Law against a third person in relation to infringements, which are contrary to the collective interests of consumers. In relation to an individual dispute regarding existence of unfair contract terms, under an application or complaint from the consumer, the Consumer Rights Protection Centre drafts an answer with its opinion on the contract terms in question. The Consumer Rights Protection Centre has the rights not to initiate administrative proceedings and to issue an opinion, which is not binding for the parties to the dispute. Moreover, the Consumer Rights Protection Centre has the right to abstain from expression of its opinion.
Facts

J.M. (as borrower) and AS “ABLV Bank” (third person as lender) concluded a mortgage loan agreement. For strengthening J.M.`s obligations, the plaintiff as guarantor and AS “ABLV Bank” (third person) concluded two guarantee agreements, in 2007 and 2010. In 2012 the plaintiff requested AS “ABLV Bank” to conclude an agreement on termination of the two guarantee agreements based on grounds that several clauses of the agreement are contrary to plaintiff`s consumer rights. AS “ABLV Bank” rejected the request.
The plaintiff then requested that the defendant deem the specific clauses of the guarantee agreements in question as invalid. Consequentially the defendant did not initiate administrative proceedings, but instead provided an opinion that all clauses of the agreement, except arbitration clause, are in line with normative acts. Regarding the arbitration clause, AS “ABLV Bank” had previously agreed in writing not to use the rights under the arbitration clause inserted in consumer guarantee agreements, if the other party does not correspond to the definition of a consumer.
The plaintiff nonetheless submitted a claim to the court to deem all clauses of guarantee agreement in question invalid.
Legal issue

(1) The court found that if the defendant receives an application from a consumer enquiring, whether any particular terms of an agreement are unfair, the defendant prepares an answer, where it can provide its opinion regarding conformity of the contract terms with the applicable laws. In such case the defendant does not initiate administrative proceedings, nor does it issue an administrative act. The defendant can express an opinion that is not binding to the parties, alternatively the defendant can abstain from expressing any opinion.
(2) The court found that when the defendant receives a person`s application regarding unfair contract terms, the defendant initially evaluates, whether the potential violation can have an impact on collective interests of consumers. If it is established that a violation of consumer rights is non-existent, the defendant has the rights not to initiate administrative proceedings or issue administrative act. Consequentially a consumer does not have rights to request that the defendant initiates administrative proceedings for violation of the collective interests of consumers. Moreover, when a consumer submits an application to the defendant informing regarding violation of consumer rights, it is considered that the person is merely participating in public affairs.
Decision

(1) Is an answer to a consumer`s application, expressing the opinion of the Consumer Rights Protection Centre, considered as an administrative act and thus can be appealed in court?
(2) Do the subjective rights of a consumer allow him/her to request that the Consumer Rights Protection Centre initiates administrative proceedings for violation of the collective interests of consumers?

URL: N/A

Full text: Full text
Related Cases

No results available
Legal Literature

No results available
Result

The court upheld the first instance court`s judgment that terminated court proceedings and dismissed the plaintiff`s ancillary claim.

Full text

JUDIKATŪRAS MAIŅA
Virsraksts: Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetence
Tēze: Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības patērētāju tiesību aizsardzībai ir saistītas ar patērētāju likumīgo prasību, kas noteiktas patērētāju tiesību aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos, izpildes pieprasīšanu. Šajā gadījumā Centrs izdod administratīvo aktu par konkrētā strīda risinājumu. Šādu Centra lēmumu saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 10.1daļu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Tēze: Patērētājam nav subjektīvo tiesību prasīt Centram ierosināt administratīvo lietu pret trešo personu saistībā patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu un veikt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta astotajā daļā minētās darbības. Attiecībā uz individuālu strīdu par netaisnīgiem līguma noteikumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.panta septītā daļa noteic, ka, saņemot patērētāja sūdzību vai iesniegumu par strīdu starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju par to, vai noslēgtajā līgumā konkrēti ietvertie noteikumi ir netaisnīgi, Centrs sagatavo atbildi, kurā var paust viedokli par attiecīgo noteikumu atbilstību normatīvo aktu prasībām. Tātad šajā gadījumā Centrs neuzsāk administratīvo lietu un neizdod administratīvo aktu par konkrēto strīdu, bet Centrs var paust viedokli, kas nav saistošs strīda pusēm. Turklāt Centram ir rīcības brīvība jautājumā par viedokļa paušanu, proti, Centrs atsevišķos gadījumos var arī atturēties no viedokļa paušanas.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas
Administratīvo lietu departamenta
2014.gada 11.jūlija
LĒMUMS
Lietas Nr. A420299513
Lietas arhīva Nr. SKA-472-14
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē šādā sastāvā:
kopsēdes priekšsēdētāja tiesnese V.Krūmiņa
tiesnese J.Briede
tiesnese V.Kakste
tiesnese D.Mita
tiesnesis J.Neimanis
tiesnese I.Skultāne
tiesnese L.Slica
tiesnese R.Vīduša
piedaloties pieteicēja A.C. pārstāvim A.A., atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāvēm Ievai Baldiņai-Brūklītei, Gunai Slikšānei un Karīnai Mališai un trešās personas AS „ABLV Bank” pārstāvei A.S.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja A.C. blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 28.janvāra lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība lietā.
Aprakstošā daļa
[1] Starp trešo personu AS „ABLV Bank” kā aizdevēju un J.M. kā aizņēmēju 2007.gada 1.jūnijā noslēgts hipotekārā kredīta līgums. J.M. saistību pastiprināšanai 2007.gada 1.jūnijā starp trešo personu un pieteicēju A.C. kā galvinieku noslēgts galvojuma līgums Nr.07-K-3118/02 un 2010.gada 18.augustā starp tām pašām pusēm noslēgts galvojuma līgums Nr.07-K-3118/03.
2012.gada 23.jūlijā pieteicējs vērsās ar iesniegumu pie trešās personas, piedāvājot noslēgt vienošanos par galvojuma līguma izbeigšanu, jo galvojuma līguma 2.2., 3.2. un 5.1.punkts aizskar pieteicēja kā patērētāja tiesības. Trešā persona pieteicēja lūgumu noraidīja.
Ar lūgumu atzīt par spēkā neesošiem minētos līguma punktus pieteicējs vērsās Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (turpmāk – Centrs). Centrs ar 2012.gada 10.decembra lēmumu neuzsāka administratīvo lietu, bet sniedza viedokli, ka līguma 2.2. un 3.2.punkts atbilst normatīvajiem aktiem, savukārt 5.1.punkts par šķīrējtiesas klauzulu ir netaisnīgs līguma noteikums, tomēr trešā persona ar 2009.gada 1.jūlija rakstveida apņemšanos ir apņēmusies neizmantot ar patērētājiem noslēgtajos galvojuma līgumos noteiktās tiesības vērsties šķīrējtiesā, ja līguma puse atbildīs patērētāja definīcijai.
[2] Pieteicējs vērsās tiesā ar prasījumu par apstrīdēto līguma punktu atzīšanu par spēkā neesošiem.
[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2014.gada 28.janvāra lēmumu izbeidza tiesvedību lietā. Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[3.1] No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta desmitās daļas izriet, ka strīdi par līguma noteikumu netaisnīgumu ir risināmi vispārējās jurisdikcijas tiesā, vienlaikus tiek pieļauta patērētāja vēršanās Centrā. Šī tiesību norma nekonkretizē iestādes kompetenci netaisnīgu līguma noteikumu gadījumā.
[3.2] Nav pareizs pieteicēja viedoklis, ka Centram no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta ceturtās daļas 6.punkta izriet kompetence lemt par galvojuma līguma noteikumu atzīšanu par netaisnīgiem un spēkā neesošiem. Šādu secinājumu var izdarīt, gramatiski tulkojot minēto tiesību normu. Tomēr, tulkojot to sistēmiski ar minētā likuma 25.panta astoto un 8.4daļu, kā arī 26.panta septīto daļu, secināms, ka Centra kompetence netaisnīgu līguma noteikumu gadījumā atšķiras atkarībā no tā, vai ir patērētāju individuālo vai kolektīvo interešu aizskārums. No minētajām normām izriet, ka individuālā strīda gadījumā Centrs sagatavo personai atbildi, neuzsākot administratīvo lietu, kā tas ir konkrētajā gadījumā.
[3.3] Konkrētajā gadījumā nav konstatējams patērētāju tiesību pārkāpums, kas radījis būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, un kas atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta astotajai daļai būtu pamats Centram ierosināt lietu un pieņemt lēmumu pakalpojumu sniedzējam novērst pārkāpumu. Jautājums par šķīrējtiesas klauzulu ir jau atrisināts ar trešās personas 2009.gada 1.jūlija rakstveida apņemšanos neizmantot ar patērētāju noslēgtajos līgumos noteiktās tiesības vērsties šķīrējtiesā. Nav pamata uzskatīt, ka trešā persona šo apņemšanos būtu pārkāpusi, tāpēc līguma 5.1.punkts nebija pamats lietas ierosināšanai. Savukārt līguma 2.2. un 3.2.punkts, tā kā tie nav ne par līgumsodu vai kompensāciju noteikšanu, ne par prasījuma tiesību izslēgšanu, ievērojot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 3. un 4.punktu, paši par sevi nerada patērētāja tiesību pārkāpumu. Tiesa arī nekonstatē iespējamu būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm.
Ievērojot minēto, Centrs pamatoti sniedza pieteicējam atbildi, neierosinot administratīvo lietu. Tāpēc lieta ir izbeidzama saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 282.panta pirmās daļas 1.punktu, jo lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā.
[3.4] No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta izriet, ka šā likuma kontekstā ir pamats runāt tikai par atsevišķu līguma noteikumu, bet ne visa līguma atzīšanu par netaisnīgu. Prasījums par darījuma (arī galvojuma līguma) izbeigšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu ir pakļauts izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā.
[4] Par Administratīvās rajona tiesas lēmumu pieteicējs ir iesniedzis blakus sūdzību, kas pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[4.1] Tiesa sašaurināti tulkojusi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta desmito daļu, nepamatoti atzīstot, ka šī norma nenosaka Centra kompetenci patērētāju sūdzību izskatīšanā, un tādējādi ierobežojot patērētāja kā vājākās puses tiesības uz Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un Eiropas Padomes 1993.gada 5.aprīļa direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos noteikto aizsardzību. Tāpat tiesa nav ņēmusi vērā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta trešo un ceturto daļu, no kuras izriet Centra pienākums skatīt lietu, ja konstatēti netaisnīgi un neskaidri līguma noteikumi. Centram ir pienākums efektīvi aizstāvēt patērētāju tiesības, tas it īpaši noteikts 25.panta ceturtās daļas 4., 5. un 6.punktā.
[4.2] Konkrētajā gadījumā ir pārkāptas pieteicēja tiesības uz vienlīdzīgiem līguma noteikumiem (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.panta 2.punkts), tiesības atkāpties no līguma (likuma 3.panta 7.punkts) un tiesības iepriekš apspriest līguma noteikumus (likuma 6.panta trešās daļas 4.punkts). Pieteicējam netika izskaidroti līguma nosacījumi, līguma juridiskās sekas, pirms termiņa prasīts atmaksāt visu aizdevumu un tiek pieprasīts līgumsods, par kuru līgumā nav vienošanās. Līgumā arī prettiesiski ietverta šķīrējtiesas klauzula. Kaut arī trešā persona ir parakstījusi rakstveida apņemšanos neizmantot patērētāju noslēgtajos līgumos noteiktās tiesības vērsties šķīrējtiesā, tomēr tā turpina patērētāju tipveida līgumos ietvert šķīrējtiesas klauzulu. Tāpēc Centram ir jāreaģē uz šādu prettiesisku trešās personas rīcību, jo tā pārkāpj patērētāju tiesības.
[4.3] Centrs, pieņemot nelabvēlīgu administratīvo aktu, nav ievērojis Administratīvā procesa
likuma 11.pantu un 67.panta trešo daļu.
[5] Centrs paskaidrojumos par blakus sūdzību norāda, ka ne Patērētāju tiesību aizsardzības likums, ne Negodīgas komercprakses aizlieguma likums neparedz pieteicējam tiesības prasīt Centram kā uzraugošajai iestādei veikt konkrētas komercprakses izvērtēšanu vai izdot konkrēta satura administratīvo aktu. Tiesa pareizi piemērojusi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 8.4daļu, kurā noteikti divi kumulatīvi kritēriji – pirmkārt, iespējamā pārkāpuma būtiskums, otrkārt, potenciālais kaitējums patērētāju kolektīvajām interesēm. Kritērijiem izpildoties, Centrs ierosina administratīvo lietu, ja minētie kritēriji netiek izpildīti, Centrs sagatavo viedokli, sniedzot patērētājam informāciju savas kompetences ietvaros. Tā kā patērētāju strīdi pēc būtības ir civiltiesiski strīdi, valsts, nekonstatējot kolektīvo interešu aizskārumu, nevar iejaukties katrās civiltiesiskajās attiecībās.
Padomes 2009.gada 23.aprīļa direktīvas Nr.2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību, kas ieviesta Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, 1.panta pirmajā daļā noteikta direktīvas darbības joma, proti, lai nodrošinātu iekšējā tirgus sekmīgu darbību, šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz lietas ierosināšanu par aizliegumu, kas minēts 2.pantā un kā mērķis ir aizsargāt patērētāju kopējās intereses, kuras iekļautas I pielikumā uzskaitītajās direktīvās.
Motīvu daļa
[6] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta desmitā daļa noteic, ja starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju rodas strīds par to, vai noslēgtajā līgumā ietvertie noteikumi ir netaisnīgi, jebkurai no līgumslēdzējām pusēm ir tiesības vērsties tiesā, bet patērētājs ir tiesīgs vērsties arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.
Administratīvā rajona tiesa ir pareizi norādījusi, ka šī tiesību norma paredz patērētāja tiesības strīda gadījumā vērsties arī Centrā, taču nekonkretizē Centra kompetenci patērētāja iesnieguma par netaisnīgiem līguma noteikumiem izskatīšanā.
[7] Centra kompetence patērētāju iesniegumu un sūdzību izskatīšanā ir noteikta Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25. un 26.pantā.
Centrs paskaidrojumos ir norādījis, ka ir būtiski nošķirt Centra darbību patērētāju kolektīvo interešu uzraudzības jomā (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta ceturtās daļas 4.1, 6. un 6.1punkts, astotā, 8.1, 8.2, 8.3, 8.5, 8.6, devītā un desmitā daļa, 25.1pants un citos normatīvajos aktos iekļautās Centra pilnvaras un funkcijas, piemēram, Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, Reklāmas likums) no Centra darbības patērētāja individuāla civiltiesiska strīda ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju gadījumā (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.panta piektā, sestā, septītā, astotā un devītā daļa).
[8] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 8.4daļa noteic, ka Centrs, saņēmis personas iesniegumu par netaisnīgiem līguma noteikumiem vai citu patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumu, izvērtē, vai ir pieļauts patērētāju tiesību pārkāpums, kas radījis vai varētu radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm. Ja no iesniegumā sniegtās informācijas un tam pievienotajiem materiāliem neizriet, ka pieļauts patērētāju tiesību pārkāpums, kas radījis vai varētu radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, Centrs ir tiesīgs neuzsākt administratīvo lietu. Šādā gadījumā Centrs sagatavo personai atbildi.
No minētās tiesību normas izriet, ka, saņemot personas iesniegumu par netaisnīgiem līguma noteikumiem vai citu patērētāju tiesību pārkāpumu, Centrs sākotnēji izvērtē, vai iespējamais pārkāpums var skart patērētāju kolektīvās intereses. Ja netiek konstatēts, ka pieļauts patērētāju tiesību pārkāpums, kas radījis vai varētu radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, Centrs ir tiesīgs neuzsākt administratīvo lietu. Savukārt, ja tiek konstatēts patērētāju tiesību pārkāpums, kas skar patērētāju grupas intereses (patērētāju kolektīvās intereses), un tas var radīt zaudējumus vai kaitējumu patērētājiem, arī atsevišķam patērētājam, atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta astotajai daļai Centrs ir tiesīgs veikt vienu vai vairākas šādas darbības: 1) ierosināt, lai ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs rakstveidā apņemas noteiktā termiņā novērst izdarīto pārkāpumu; 2) pieņemt lēmumu, ar kuru uzdod ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt pārkāpumu un veikt noteiktas darbības tā ietekmes novēršanai, nosakot termiņu šo darbību izpildei; 3) ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja rakstveida apņemšanos ievietot Centra mājaslapā vai pieņemto lēmumu daļēji vai pilnībā ievietot Centra mājaslapā un publicēt laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Minēto darbību veikšanu var ierosināt tikai konkrēti – 25.panta 8.1daļā noteiktie tiesību subjekti vai Centrs pēc savas iniciatīvas, tostarp analizējot datus par patērētāju sūdzībām. Saskaņā ar 25.panta devīto daļu panta astotās daļas 2.punktā minēto lēmumu ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Tādējādi no tiesību normām neizriet patērētāja subjektīvās tiesības prasīt Centram ierosināt administratīvo lietu par patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu. Kā paskaidrojumos norādījis Centrs, patērētāji, vēršoties uzraudzības iestādē ar iesniegumu veikt darbības patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un sniedzot ziņas par normatīvo aktu pārkāpumu, saskaņā ar Iesniegumu likumu veic līdzdalību valsts pārvaldē. Šos iesniegumus un sūdzības Centrs apkopo, analizē un ņem vērā sagatavojot uzraudzības pasākumu plānu (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 8.5 un 8.6 daļa). Minētās līdzdalības ietvaros netiek risināti konkrēti patērētāja strīdi ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju. Centrs šajā gadījumā sagatavo personai atbildi par plānoto darbību.
[9] Arī izskatāmajā gadījumā Centrs 2012.gada 10.decembra vēstulē Nr.21-14/8519-F-266 informējis pieteicēju, ka sniedz viedokli, administratīvo lietu neuzsākot, jo trešā persona ar 2009.gada 1.jūlija rakstveida apņemšanos ir apņēmusies neizmantot patērētāju noslēgtajos līgumos noteiktās tiesības vērsties šķīrējtiesā, ja līguma puse atbildīs patērētāja definīcijai. Pieteicējs blakus sūdzībā norāda, ka, kaut arī trešā persona apņēmusies nepiemērot šķīrējtiesas klauzulu līgumos, tā tomēr turpina to darīt, tāpēc Centram bija jāpieņem saistošs lēmums, jo tiek skartas patērētāja tiesības.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 8.2daļa noteic, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saskaņā ar šā panta astotās daļas 1.punkta noteikumiem parakstījis rakstveida apņemšanos, tiek uzskatīts, ka ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir atzinis savu vainu konstatētajā pārkāpumā, un šādā gadījumā Centrs nepieņem šā panta astotās daļas 2.punktā minēto lēmumu. Ja apņemšanās netiek pildīta, Centrs pieņem šā panta astotās daļas 2.punktā minēto lēmumu un ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saucams pie normatīvajos aktos noteiktās atbildības.
Kā jau tika minēts iepriekšējā punktā, pieteicējam kā patērētājam nav subjektīvo tiesību prasīt Centram ierosināt administratīvo lietu pret trešo personu saistībā patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu un veikt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta astotajā daļā minētās darbības.
[10] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.panta sestā daļa noteic, ka, saņemot patērētāja iesniegumu par strīdu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, Centrs vai cita iestāde, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, atkarībā no iesniegumā minētajiem apstākļiem sniedz informāciju un konsultāciju par patērētāja tiesībām un nepieciešamām darbībām vai, ja nepieciešams, sniedz palīdzību patērētājam strīda risināšanā, veicot pārrunas ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju vai veicot citas normatīvos aktos noteiktās darbības patērētāju tiesību aizsardzībai.
Tātad, atkarībā no patērētāja iesnieguma satura, proti, vai patērētājam ir nepieciešama tikai informācija vai konsultācija par patērētāja tiesībām, vai arī nepieciešama palīdzība strīda risināšanā, Centrs vai nu sniedz informāciju un konsultāciju par patērētāja tiesībām un nepieciešamām darbībām, vai arī veic pārrunas ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju vai citas normatīvos aktos noteiktās darbības patērētāju tiesību aizsardzībai. Minētā tiesību norma ir tulkojama kopsakarā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta ceturtās daļas 4.punktu, ka viena no Centra funkcijām ir palīdzības sniegšana patērētājiem strīdu risināšanā ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, patērētāju likumīgo prasību izpildes pieprasīšana. Tātad Centra darbības patērētāju tiesību aizsardzībai ir saistītas ar patērētāju likumīgo prasību, kas noteiktas patērētāju tiesību aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos, izpildes pieprasīšanu, tostarp Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pantā (Atteikuma tiesības), 12.1pantā (Atteikuma tiesības attiecībā uz patērētāja kreditēšanas līgumu), 28.pantā (Patērētāja tiesības, ja viņam pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece), 29.pantā (Patērētāja tiesības, ja sniegts līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums) un 30.pantā (Preces vai pakalpojuma nesniegšana noteiktā termiņa) paredzēto prasību izpildīšanu. Šajā gadījumā Centrs izdod administratīvo aktu par konkrētā strīda risinājumu. Šādu Centra lēmumu saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 10.1daļu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
[11] Savukārt attiecībā uz individuālu strīdu par netaisnīgiem līguma noteikumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.panta septītā daļa noteic, ka, saņemot patērētāja sūdzību vai iesniegumu par strīdu starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju par to, vai noslēgtajā līgumā konkrēti ietvertie noteikumi ir netaisnīgi, Centrs sagatavo atbildi, kurā var paust viedokli par attiecīgo noteikumu atbilstību normatīvo aktu prasībām.
Tātad šajā gadījumā Centrs neuzsāk administratīvo lietu un neizdod administratīvo aktu par konkrēto strīdu, bet Centrs var paust viedokli, kas nav saistošs strīda pusēm. Turklāt Centram ir rīcības brīvība jautājumā par viedokļa paušanu, proti, Centrs atsevišķos gadījumos var arī atturēties no viedokļa paušanas.
Ņemot vērā, ka izskatāmajā gadījumā pieteicējam ar trešo personu ir strīds par galvojuma līguma spēkā esību, parāda apmēru, netaisnīgiem līguma noteikumiem un trešās personas darbībām, piedzenot parādu, Centram nav kompetences izdot administratīvo aktu par konkrētā strīda risinājumu. Centrs atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.panta septītās daļas noteikumiem ir sniedzis pieteicējam viedokli par iesniegumā norādīto līguma noteikumu atbilstību normatīvo aktu prasībām. Ievērojot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta 10. un 10.1daļu, pieteicēja strīds ar trešo persona par netaisnīgiem līguma noteikumiem ir risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā.
Administratīvā rajona tiesa ir pareizi secinājusi, ka Centra atbilde nav administratīvais akts. Tāpēc nav analizējami blakus sūdzības argumenti, ka Centra atbilde (kā administratīvais akts) neatbilst Administratīvā procesa likuma 11. un 67.pantam.
Tā kā Augstākā tiesa 2011.gada 10.februāra lēmumā lietā Nr.SKA-315/2011 ir nonākusi pie pretēja secinājuma šajā lēmumā minētajam, Augstākā tiesa atkāpjas no minētajā lēmumā paustās atziņas, ka Centra atbilde, kas sniegta patērētājam, izskatot iesniegumu par strīdu par netaisnīgiem līguma noteikumiem, vērtējama kā lēmums, ar kuru nolemts neveikt darbības, lai pakalpojumu sniedzējs grozītu līguma projektu vai pārtrauktu pildīt līgumu, un uzskatāma par lēmumu, kuru var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Nolēmuma daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta ceturto daļu, 323.panta pirmās daļas 1.punktu un 324.panta pirmo daļu, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments
nolēma
Atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 28.janvāra lēmumu, bet A.C. blakus sūdzību noraidīt. Lēmums nav pārsūdzams.
Tiesību aktu rādītājs
Administratīvā procesa likums 11. pants
Administratīvā procesa likums 67. pants
Administratīvā procesa likums 282.panta pirmās daļas 1.punkts

Negodīgas komercprakses aizlieguma likums

Patērētāju tiesību aizsardzības likums 6.panta trešās daļas 3. un 4.punkts
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 6.panta 10. daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 6.panta 10.1daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 12.pants
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 12.1pants
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta ceturtā daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta astotā daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta 8.1 daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta 8.2daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta 8.3 daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta 8.4daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta 8.5 daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta 8.6 daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta devītā daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.panta desmitā daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 25.1pants
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 26.panta piektā, sestā, septītā, astotā un devītā daļa
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 28.pants
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 29.pants
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 30.pants

Reklāmas likums

Case law

Full text